Bērna vadīta ēšana, pieredzes stāsti
Ļoti uzrunā ideja ļaut bērniņam pašam atklāt, kas ir ēdiens, pašam ar laiku saprast, ka no tā var gūt arī pilnu puncīti. Priecāšos dzirdēt kādu pieredzes stāstu par to, kā citiem gājis ar bērna vadītu ēšanu (tas ir, ļaujot bērniņam ēst pašam, iztiekot bez bērna piebarošanas ar karoti).
Jau iepriekš- mīļš paldies! 😌👍
Jau iepriekš- mīļš paldies! 😌👍
Man patīk skatīties kā dēls pats mācās ēst. Sākumā bija mikro dozes. Grīki un rīsi pa gabaliniem. Pēc tam kāds mīksts kartupelis vai avokado (mazs gabalinš ko var saspiest ar pirkstiem)
Kad nebija zobu bija vēl vesels ābols bez ādas. Tagad vinš ēd visu un ar tādu prieku)
No mīnusiem protams ka vajag pēc katras reizes visu mazgāt, bet ar katru reizi mazāk
Ir loti laba literatūra krievu valoda ko es lasīju (un arī instagrama šīs profils ir) un vēl ir raksts māminjkluba portālā
Dažas dienas pirms 6 mēnešu jubilejas sēdējām ārā pie piknika galda. Vīrs kaut ko grillēja, meitiņa spēlējās tur pat netālu uz sedziņām. Kad sākām ēst, bērns ļoti prasījās klēpī, izrādīja arī lielu interesi par to, kas uz galda. Tā nu paņēmu viņu opā. Tajā brīdī pēc izmēra un formas piemērotākais, ko varējām meitai piedāvāt, bija diezgan rupji sagriezta oranžā paprika. Tad nu to arī iedevām meitiņai rokās paturēt. Liels bija mūsu pārsteigums, ka viņa ļoti precīzi to uzreiz ielika mutē, ar ļoti lielu prieku un lielu interesi iedoto paprikas šķēli zelēja, sāka ar smaganām arī grauzt (zobiņi vēl nav izdīguši). Un nograuza 2 gabalus, kurus kārtīgi sakošļāja, tad tie izkrita no mutes (tas bija liels atvieglojums, nemelošu 😅). Kopā pagāja kādas 10 minūtes, līdz papriku izmeta no rociņas, vairs neizrādīja par to interesi. Pēc šī neplānotā eksperimenta meitiņa mazliet uzēda krūti, tad turpināja spēlēties (to viņa pašlaik dara gandrīz vai tikai uz vēdera, jo nesen ir atklājusi, kā var pārvietoties... tas, protams, viņai rada lielu prieku)
Nu jau pagājušas gandrīz 2 nedēļas kopš turpinām šādus "eksperimentus" reizi dienā. Tā kā neplānoti bijām sākuši ar papriku, vēl kādas 2 dienas to turpinājām piedāvāt. Tam sekoja avokado un tvaicēts burkāns (visu griežam pirksta izmēra šķēlītēs/ stienīšos, izmantojot rievotu nazīti). Šie visi 3 meitiņai ļoti garšo, jo īpaši avokado! Esam piedāvājuši arī banānu un bumbieri, bet tos kā pagaršoja, tā izmeta no rociņas un attiecīgajā dienā ar to arī pasākums beidzās 😅
Par pozu... tā kā meitiņa vēl pati nav apsēdusies, mēs viņu nesēdinām. Vienmēr izvēlamies pozas, kur svars joprojām balstās uz gurniņa/ turam "vistiņas pozā", kur svars ir uz augšstilbiem.... līdzīgi kā tajā atraudziņas pozīcijā, kad bērniņu pārliek pār savu kāju (un dupsis it kā pārkarājas, paliek gaisā)
Spriežot pēc tā, kas nākamajā dienā nonāk bikšelēs (mazais puncītis pagaidām vēl neprot neko citu kā mammas pienu pārstrādāt, tāpēc ēdiens "iziet cauri" praktiski bez izmaiņām), viņai tiešām ļoti prasmīgi izdodas šo to arī apēst! Tie pirmajās dienās bija pāris kumosi, nu jau es teiktu, ka varētu "salikt kopā" mierīgi kādu tējkaroti vai nu jau pat varbūt ēdamkaroti! 👀 Jau no pirmajām dienām mēs ēdam 1x dienā pa 5-15 minūtēm, kuru laikā bērniņš pats savā nodabā pēta ēdienu, mēģinot to zelēt un sakošļāt. Tā kā pagaidām vēl nesēž, turu viņu "klēpī", svaru balstot uz augšstilbiem. Muguriņa mazliet uz priekšu, lai ēdiens drīzāk krīt ārā, nevis negaidīti nonāk mutes dziļumā. Pa šo laiku nav bijusi neviena "aizdomīga" epizode. Bērniņš godīgi zelē un grauž ēdienu... vienīgā reize, kad kaut ko izgrūda/ "izspļāva" bija banāns.
Lai izvairītos no pārsteigumiem, pēc katras šādas ēdienreizes piedāvāju krūti, paskatos, vai mutē nav kas palicis. Kā arī pēc tam vēl labu laiciņu meitiņa dodas spēlēties uz punča. Ēdam agrā pēcpusdienā, pēc pusdienlaika gulēšanas. Parasti meitiņa pēc miedziņa mazliet uzēd pieniņu, paspēlējas... es tikmēr "sagatavoju laukumu". Ir bijušas laikam 2x, kad ēdienu tikai paņēma rociņā, varbūt pielika mutei un viss. Bet tāda jau laikam arī tā doma! Dot mazajam cilvēkam iespēju ēdienu iepazīt un saprast ēšanu pašam savā tempā. Arī par netīrību vismaz pagaidām sūdzēties galīgi nevar - tik vien kā jānomaina rokas, sejiņa, jānovelk priekšautiņš un jānoslauka mazais galdiņš.... viss kopā prasa varbūt 2 minūtes 😎
Redzēs, kā mums ies, bet pagaidām kaut kā šādi arī turpināt. Gan jau uzrakstīšu šeit vēl kādu update, kad būs kāds interesants pavērsiens vai, piemēram, meitiņa sāks pati sēdēt.
Neilgi pēc tam, kad mazā pati apsēdās (turklāt nevis caur rāpošanu, bet gan caur pludmales pozu, kas man bija mind-blowing 😅), mēs sākām ēst šādi, kā bildē... pati savā krēsliņā, ar savu galdiņu/paplāti. Tiesa, krēsliņš joprojām ir par lielu, tāpēc esam to pielāgojuši ar random mājās atrodamām lietām + ar Ikea krēsliņa piepūšamo muguriņu. Nav varbūt diezko estētiki skaisti, bet funkcionē ļoti labi, meitai ir ērti. "Pieregulējām" visu tā, lai dupsis būtu gana tuvu krēsla malai, lai kājiņas celīšos ielokās un iet pāri krēsliņa malai. Pēdiņu balsts šim krēsliņam ir krietni par zemu. Sākotnēji bija doma izurbt papildus caurumus un pārskrūvēt kāju balstu augstāk, bet beigās tomēr iztikām ar kasti un "makgaivereni". Izrādījās, ka tomēr mazliet par zemu, tāpēc konstrukciju pacēlām ar vēl vienu detaļu, kā arī pielikām vēl dēlīti, lai tas viss "pīrāgs" turētos taisni.
Dotajā brīdī meitai ir 3 ēdienreizes krēsliņā + turpinām krūts barošanu pēc pieprasījuma. Lielākoties gan krūts sanāk tikai pirms nakts gulēšanas & ja pamostas pa nakti, kā arī pirms 1. un pirms 2. pusdienlaika. Ir dienas, kad starplaikos pietiek vienkārši padzerties ūdeni, bet nereti tomēr paprasās arī pie krūts. Īpaši pēdējā laikā, bet pašlaik kā reiz tieši nāk augšējie zobi... ir sajūta, ka tāpēc arī biežāk vēlas krūti.
Par ūdeni- esam izmēģinājumi to Nuk pudelīti, salmiņ-pudelīti, kā arī padzerties no glāzes. Ļoti ātri saprata, kā padzerties no visiem šiem traukiem, bet favorīts ir salmiņ-pudele. Laikam tāpēc, ka tā nav jāceļ uz augšu, pavisam vienkārši ir vieglāk izmantojama.
Par traukiem... ja ēdam putras, jogurtu vai tml "ķēpīgos" ēdienus, meita ļoti labprāt un diezgan profesionāli pati ēd ar karoti. Nav vēl īsti skaidrs, kā karoti uzpildīt, tāpēc pagaidām darām sekojoši: uz galdiņa ir bļoda, karotīti uzpildu vai nu es un tad meita to paņem no bļodas/manas rokas, vai arī viņa to joprojām tur pati, es viņai rādu un palīdzu karotē dabūt putriņu. Pēdējā laikā arvien biežāk rīkojamies tieši šādi.
Ķēpīgās ēdienreizes mums ir 1x dienā, jo pēc tām viss ir netīrs... sienas, grīda, galdiņš, mamma, viss bērniņš, tajā skaitā mati 😅 Nu jau vairs tā nav vienmēr, notiek arvien retāk un mazākos apmēros, bet reizēm pēc putras ēšanas joprojām ir nepieciešama vanna. Savukārt pārējās ēdienreizes ir easy - clean up ar rociņu nomazgāšanu, galdiņa un trauku notīrīšanu ir ap 5-10 min!
Ēdienreizes lielākoties ir ap 15 min garas. Bet šad tad gadās, ka jau pēc 5 min ēdiens vairs neinteresē. Citkārt atkal ar lielu uzcītību ēd savu gurķi vai gaļas gabalu 30 minūtes! 👀
Balstoties uz līdzšinējo pieredzi, pilnīgi noteikti, ja vien nebūs kontrindikāciju, izmantosim BVĒ arī nākamajiem bērniņiem. Mazā ļoti labprāt ēd pilnīgi visu, mēs visi izbaudām šo piebarošanu procesu. Un arī nekādu puncīša problēmu mums nav bijis! Arī aizrīšanās, par ko sākumā ļoti uztraucos, nav gadījusies nevienu pašu reizi! Šad tad, protams, gadās, ka kādu garāku ēdiena gabalu iebāž mutē pa dziļu, tad nedaudz ieklepojas, bet kaut kā taču tā rociņa "jāpiekalibrē" 😅
Mazā ir veselīga, ļoti omulīga, arī svarā joprojām pieņemas ļoti labi, joprojām "sēž" uz tās pašas līknes.
Ļoti priecājos, ka paļāvos uz iekšējo sajūtu, ka bērniņam jādod iespēja pilnībā ēst pašam. Protams, bērniņu nedrīkst atstāt vienu, šad tad neplānoti dienas vidū ir jāiet aši nodušoties vai novannoties. Bet ir ļoti liels prieks un gandarījums, redzot, ka bērniņš izbauda ēdienreizes, turklāt tik ļoti daudz spēj izdarīt pats! Tajā skaitā ēšanu ar karoti.
Pēdējā laikā lielākā daļa nonāk puncī, matos arvien mazāk un retāk 😅 Bildē redzamas pēdējās minūtes, īsi pirms clean up
Esmu sajūsmā par šo mūsu piebarojuma ieviešanas progresu! 😎👍👍
Meitiņas pirmā dzimšanas diena nesen kā aiz muguras, tāpat arī Ziemassvētki. No aptuveni 11 mēnešu vecuma meita arvien cītīgāk un biežāk izvēlas ēšanai izmantot kā karotīti, tā dakšiņu. Ļoti prasmīgi nomērķē un uzdur ēdiena gabaliņu, liek to mutē. Jā, joprojām patīk ēst arī ar pirkstiem. Es neiejaucos, ļauju ēst ko, kā un cik daudz bērniņš attiecīgajā brīdī pats izvēlas.
Mūsu pieredze ar BVĒ ir bijusi fantastiska. Jāatzīmē, ka nav bijusi neviena aizdomīga epizode, nav gadījies aizrīties. Jau aptuveni mēnesi, varbūt mazliet vairāk... no aptuveni 11 mēn.vecuma ļoti brīvi un droši jūtos, meitai piedāvājot arī svaigu burkānu, arī riekstus. Riekstus gan pagaidām esam izmēģinājuši tikai dažus veidus, jo, lai gan mums ģimenē nav alerģiju, riekstu jautājums mani tomēr ļoti satrauc. Bet, piemēram, Indijas riekstus jau vairākkārt esam devuši tā, izņemot riekstiņu no paciņas un piedāvājot meitiņai. Viņa ļoti prasmīgi tiek ar to galā. Tiesa... aiz viņas paliek mazu riekstu gabaliņu taciņa, ko viņa pati pēc pāris minūtēm uzlasa un apēd pavisam 😅
Ēdienreizes mums ir ļoti mierīgas, vieglas un bez sarežģījumiem. Bērniņš ēd pilnīgi visu, ko piedāvājam. Jā, šad tad no kāda atsevišķa produkta atsakās (vienkārši neēd), bet citā reizē savukārt tomēr apēd to produktu. Tādas "viļņveidīgas attiecības" mums ir ar banāniem un kartupeļiem, arī olām.
Dotajā brīdī jau labu laiciņu mums ir kādas +/- 5 ēdienreizes dienā, starplaiki ir max 2 h. Katra otrā ēdienreize ir apjomīgāka/vieglāka, meitiņai pašai izvēloties, kad un ko ēst vairāk vai mazāk.
Svara dinamika ļoti laba, "sēžam" uz tās pašas svara līknes, uz kuras sākām. Nav ādas problēmu vai kādu izsitumu. Puncītis iziet reizi dienā, aptuveni tajā pašā laikā (un, jā! palielīšos, ka mums jau stabilus 2 mēnešus lielās darīšanas un lielākā daļa mazo darīšanu notiek podiņā 😎 meitas iniciatīva! Iegādājāmies podiņu ar domu "lai pierod, ka tāda uzparikte istabā stāv", nosēdinājām pačurāt... un kaut kā bērniņam galviņā viss saslēdzās! Šis man ir ļoti mind-blowing 🤯 bet, ok, ne par to šis stāsts!).
Visā visumā es esmu ļoti pateicīga un neizsakāmi priecīga, ka nenobijāmies no nezināmā un nereti tiem šķībajiem skatieniem (jo "kā var nebarot bērnu" 😅). Kā bijām apņēmušies, tā arī turpinājām, uzticējāmies bērnam un procesam. Nekad neko neesmu grūdusi bērniņam mutē. Ok, jā, esmu palīdzējusi pieturēt karotīti, lai vieglāk saprast, kā veiksmīgāk to putru dabūt mutē, lai neizkrīt. Arī, kad ēdam zupu, pieturu karotes galu pirmajiem pāris kumosiem, lai puncī tiek arī buljons. Bet tas tad arī viss! Visu pārējo meitiņa pati izpētījusi, atklājusi, apguvusi.
Mūsu pieredze ar BVĒ ir tiešām fantastiska. Pilnīgi noteikti, ja vien nebūs kādu kontrindikāciju, šo ceļu iesim arī nākamreiz! Es esmu sajūsmā 🌞 Jo ko gan vairāk var vēlēties- bērniņš ēd pats, nav izvēlīgs, ēd praktiski visu un labprāt pats sniedzas pēc silikona lacītes/tā ikea priekšautiņa, tādējādi dodot zināt, ka ir gatavs sēsties pie galdiņa un ēst 😎👍 Un, jā, protams, ka es visu laiku esmu blakus, BET man rokas uz tām ~15 min ir brīvas