Kārlis Celmiņš "Ceriņi" 700x560

Piedāvāt savu. Paldies!
Mākslinieks un Laiks. Kārlim Celmiņam – 125
Sadegšana

1944. gada jūlijā liesmas pārvērta Kārļa Celmiņa (1894. 11. IX – 1973. 16. X) dzīvi kūpošā, pelniem klātā tukšumā. Jelgavas kara spēlē sadega gandrīz visi viņa mākslas darbi. Šā sārta ogles gruzdēja viņā līdz mūža galam.

Meita Lija Mincenberga atcerējās: „Tēvam bezmiega naktis Liepājā nepagāja tukšā. Viņš dzejoja.” Arī šīs rindas varbūt ir bezmiega naktīs izsāpētas:

„Nav senās Jelgavas, kur atgriezties,
Tā kaps, kur viņu zaudēju. Cik niecīgi šķiet nostāsti
Par spēļu ellēm pasaulē,
Kur zaudē tie, kas dēkas meklē
un nāvē iet ar lodi pierē.”

Kur bija rodams spēks smagā zaudējuma sāpēs atjaunoties, neļaut dvēseli aprakt kā melnā kapā? Tikai sevī pašā, savas dzimtas saknēs, vecāku jau šūpulī ieliktās veltes apzinoties.

Elza Klaustiņa, Kārļa Celmiņa vecākā māsa, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā ievērojamā latviešu sabiedriskā darbiniece 1968. gadā stāstījumā „To nevar aizmirst” no ASV rakstīja par savu ģimeni.

Vidzemnieku Jāņa un Annas Celmiņu ģimenē, pēc četru meitu piedzimšanas, pastarītis Kārlis bija ilgi gaidītais dēls. Viņš piedzima Cēsīs un kopš bērnības ieauga Gaujas līču ziedošajās pļavās, mežos, Celmiņu ģimenes sirsnības un mīlestības piepildītajā ģimenē.

Vecāki bija ticībā auguši. Svētdienas rītos visi sapulcējās, lai vienotos lūgšanā. Būdams krodzinieks, Jānis Celmiņš nekad nebija redzēts reibumā. Gadu pirms Kārļa piedzimšanas viņš nopirka Pelīšu mājas. Tās viņam prasīja daudz spēka, kura pietrūka…

Cēsīs tolaik katru gadu notika lauksaimniecības izstādes. Māte no tām pārnesa pa kādai glezniņai. Sēkla iesēta, bet mātes rūpe, kad Elza mēģināja gleznot: ka tik nepaliekot par pindzelētāju, kam taču tikai viena – bada maize.

Lai būtu kā būdams, pēc Cēsu reālskolas beigšanas Kārlis Celmiņš dodas uz Maskavu. Izslavēto Stroganova lietišķi dekoratīvās mākslas skolu, kuru viņš pabeidz 1915. gadā. Taču šo zīmīgo notikumu aizēno kāds cits.

Ir sācies Pirmais pasaules karš un Kārli Celmiņu iesauc karadienestā. 21 gadu vecais jauneklis, kurš jau 1914. gadā bija paguvis piedalīties ceturtajā latviešu mākslas izstādē, dienestu sāka un beidza nevis ar šauteni, bet ar otu rokās. Viņš kļūst par pulka svētbilžu gleznotāju.

1918. gadā Celmiņš atgriežas Latvijā, līdz 1920. gadam strādā par zīmēšanas skolotāju Madonā, pēc tam, līdz liktenīgajam 1944. gadam hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā.

„Celmiņš bija stingrs, stiprs un tajā pašā laikā arī ļoti trausls. Viņš bija romantiķis un nebija cīnītājs, jo viņam negribējās otram nodarīt pāri. Un kā īstam latvietim viņam ļoti svarīgas bija trīs lietas: patiesība, taisnība un īstums.”

(no kāda audzēkņa atmiņām)

„Viņš bija romantiķis un brīvdomātājs. Visu mūžu.” Tā par viņu, savu tēvu, stāstīja ārste Lija Mincenberga. Kārļa Celmiņa mākslas pasaule nebija piejaucējama un līdz ar to tika zaudēts daudz no tā, kas mākslinieka dzīvē varēja ienest drošības sajūtu un materiālo labklājību: eksponēšanās iespējas, pasūtījumus vietu dažādos iespieddarbos…

Pelni un dzīvība

Kārlis Celmiņš ierodas Liepājā 1946. gadā. Kļūst par Mākslas un daiļamatniecības vidusskolas metāla un dzintara apstrādāšanas darbnīcas vadītāju. Viņa pirmo piedalīšanos izstādē Liepājā pavada iznīcinoša kritika avīzē „Komunists” – mistika, nezinātniskums, atkāpšanās no sociālistiskā reālisma principiem.

1950. gadā Kārli Celmiņu izslēdz no Latvijas PSR Mākslinieku savienības. Sirsnīgais draugs no Cēsīm, izcilais tēlnieks un vārdabrālis Kārlis Jansons viņam raksta: „Tomēr dari tā kā čigāns saka: mīļais draugs, ja nevari turēties, turies tomēr vēl!”

Šis zīmogs oficiālajā attieksmē pret Celmiņa daiļradi baloja ļoti lēni.

Bet Laimonis Burvis, pats daudzus mākslas skolā audzinājis, saka: „Īsts sudrabkalējs”. Tāpēc absurda un nepamatota, pēc Burvja domām, bija skolotāja atbrīvošana no darba.

Bijuši arī daudz un dažādi mēģinājumi ietekmēt viņu kā pedagogu, jo Celmiņš draugus meklēja un atrada starp saviem skolniekiem, ar kuriem runāja droši un atklāti. To atceras daudzi. Ar Kārli Celmiņu kopā būt bija kā kopā būt ar tēvu. Droši, labi, gūstot spēku.

Uzziedēšana

Mūža nogalē mākslinieks uzziedēja šī vārda tiešā nozīmē. Bērnībā Cēsu pils dārznieks Gailis bija biežs viesis Celmiņu mājās, bet mazie Celmiņi – bieži viesi grāfa dārzā. Gailis tad teicis: „Katrai puķei ir sava dvēsele, savs skaistums, sava smarža, savs raksturs.”

1973. gada pavasarī tiek atklāta viņa izstāde „Ziedi’. Gladiolas, asteres, kallas un īrisi… Saulespuķes. Tie bija maigie un trauslie, pašapziņas piepildītie mākslinieka līdzgaitnieki.

Kā ziedi bija arī Celmiņa draugi. Ne vajadzīgi vai izdevīgi cilvēki, bet tie, kurus pats mākslinieks ar tīru sirdi izraudzījās.

Arī Liepājas pulksteņmeistars Jānis Inge, kuru nekādi nevarēja piespiest pozēt portretam, bet kurš garu garās stundas spēja pavadīt sarunās ar mākslinieku.

Velta Inge, Jāņa Inges meita: „Tēvs jau bija miris. Arī māte smagi slima gulēja dzīvokļa gala istabā. Tolaik viņa jau nespēja dzirdēt. Tad kādu dienu atnāk Celmiņš. Viņš uzkavējās īsu brīdi. Dziļāk dzīvoklī neienāca. Kad mākslinieks aizgāja, es iegāju pie mātes. Un viņa sacīja: „Bija atnācis Celmiņš”. Nesaprotu, kā māte, kurla būdama un mākslinieku neredzējusi, varēja to zināt.”

„Spārnu vēdieniem viegliem
Plūst dziesma klusa.
Kā miegs uz dusu.
No laikmetiem mūžīgiem,
Kur kvēlo smaragds zaļš
Kā cerība,
Kā kuģi staltām burām
Trauks brīvi mūsu jūrā,
Un aizvērta tiks grāmata
Par baigo laikmetu.”

(Kārlis Celmiņš)

Piedāvāt savu. Paldies!